Helsinkos Ivandas Jansones izstāde "Nemierīgs klusums"
15. septembris, 2025 pl. 10:52
No 2025. gada 4. līdz 30. septembrim galerijā "Vallilan panimo" (Nilsiänkatu 10, Helsinki) ir apskatāma latviešu komiksu mākslinieces Ivandas Jansones darbu izstāde "Nemierīgs klusums" (Levoton tyyneys).
"Izstāde stāsta par sievieti, kas smēķē cigareti. Bet stāsts nav par smēķēšanu. Viņas pozas ir ņemtas no mākslas vēstures no 19. gadsimta līdz mūsdienām. Atsauču attēli secīgā secībā: Nan Golding "Suzanne ar Marlboro", 1980; Auguste Leveque "Suzanne portrets", 1866-1921; Eduards Manē "Plūmju brendijs", 1877; Alfred James Mannings "Study for Miss Hancock", 1878-1959; Picasso "Jauna sieviete ar cigareti", 1901; Salvatore Fiume A Susette", 1956; Fabio Hurtado ceļojumu lasījumi, 2010; Sāra Lukasa "Cīņa pret uguni ar uguni", 1996.
Vizuālās mākslas vēsturē sievietes bieži tiek attēlotas ar cigaretēm rokās, bet reti tiek “pieķertas” smēķēšanas brīdī, it īpaši tas ir redzams vīriešu mākslinieku radītos mākslas darbos. Tas var šķist nenozīmīgs, taču tas atklāj dziļāku kultūras ierobežojumu attiecībā uz sieviešu uzvedību un izpausmēm. Tomēr šajā sērijā cigarete izdeg kadrs pa kadram, kļūstot par klusu metronomu, kas mēra laiku un klusībā nepakļaujas tradicionālās reprezentācijas ierobežojumiem. Es vēlos parādīt, kā šādas aizgūtas mākslinieciski vēsturiskas pozas maina nozīmi, kad tās tiek novietotas secīgā naratīvā. Smēķēšanas akts notiek starp kadriem.
Man sievietes ievietošana smēķēšanas aktā nozīmē klātbūtnes atgūšanu, būt aktīvai, nevis pasīvai, iemiesotai, nevis estetizētai. Tas ir tieši saistīts ar darba nosaukumu: Nemierīgs klusums. Tā ir pretruna, bet tā atspoguļo to, kā es izjūtu savu lomu kā sieviete. Šī sieviete man ir sava veida pašportrets, mana paša stāsta atspoguļojums. Šīs struktūras ir dziļi iesakņojušās kultūrā un valodā, un tās ne vienmēr ir viegli atpazīt kā nevienlīdzību. Bieži vien ir grūti pateikt, kur beidzas mana paša izvēle un kur sākas sabiedrības prasības.
Es vēlējos mainīt skatienu. Kad es no jauna kontekstualizēju šo tēlainību, tās nozīme mainās. Manos darbos sieviete, kas tur cigareti rokās, vairs nav tikai pasīva figūra, kas pozē ar cigareti. Viņa smēķē, aktīvi, lai arī aktīvā darbība notiek starp kadriem. Šī darbība kļūst par viņas pašu. Atgūts žests. Mākslas vēsture, tāpat kā pati vēsture, jau sen ir cildinājusi vīriešu sasniegumus – baltos, rietumniekus, autoritatīvus. Tie ir vārdi, ko mums māca skolās, un stāsti, ko mēs dzirdam. Savā ziņā es virzos šajā ietvarā, bet, mainot kontekstu, es mainu arī naratīvu."